Manas siltzemju naktis
nav mērāmas
ne acu, ne mūžgaros mirkļos
nevar tikt izteiktas dzīvēs

Dienvidu salā plīstoši nervi
šķeļas manī un dzeļ
kā bojāti, zemādā ieauguši mati
kā asinszāles sakne
mani stindzina tumsu spēlējoša
nospriegota arfa
tās vēstī par pārtrūkšanu

Neļauj man svešādai pasaulei
pielūgt citiem pielūdzamu dievu
mana mise nebūs
bezpajumtnieku gaudas
altārs - pamestības grausts
kādas metropoles pusēnā,
kurā nav grūti nemācēt saskatīt sauli

Brīnums kā stihija
ir vien šī pamošanās
uz persiešu paklāja neklātas ielas,
bet jēlas
zvērādās dīrātas sirds



*** *** ***


Tie, kas par savu atzīst
tikai to, kas ir zaudēts
Vai atdos visu - par neko ?

Zinu, kā izjust bezpiederību
kā paralizējošu vienatni pūlī
Kad vairak par visu
ir bail palikt vienai
Kā ir tikt skatienu plosītai
vājai un neaizskaramai

Būt tik tālu no pašas
Kad visi atpakaļ
stīdzošie tilti
ir asaru sājuma saēsti
un nepietiek glābjoša spēka
nav cerību audzēja
par to
ka būs tik nepārejoši
baudāmi tos uzburt no jauna
kā ferāriju no aizsargājamiem
un bīstami skaistiem ziediem