es rāvienā tukšoju dzīvi, lūk, ņemiet šo pudeles kakliņu un atstājiet sniegā, lai kūst

grūti man piedzimt vēlreiz un vēl
varbūt nav nākotnes, ir tikai īsais un pārejošais tagad, kutru es neprotu mīlēt
varbūt pastiprināti izdodas sapīties melos
gribas tuvoties dievam un tad sajust
pieneņu sauli glaužamies gar acīm
nevis centrālās stacijas rajonā dīrāt sevi kā ūdeļu ādu
šodien es pārdodu draugus rītdienai
un pagātnes tuvākos satricinu līdz veinai ledus algai