gribētos kaut mans pavasaris būtu nedaudz vairāk kā vēlas un nogulētas pēcpusdienas, nakts spēles caur ievziedu vēju un badmintona volāniņiem klusajā centrā un dzīves mīlestību manu māju pagalma ziedoņdārzā
jūtos piesūcināta operas dzeltojošo apstādinājumu putekšņu un dvēseles mūzikas publiskā viesistabā
tomēr man kā vienmēr ir nedaudz skumji, nedz pastaigas caur pilnmēnesnīcu pār veco tiltu virs Ventas rumbas, kas lokās gadsimtu smeldzē, nedz pirmie atvērušies ķiršziedi un mīļotais, kas skūpsta vēl agrīnā pirmsmošanās sajūtā , pārnes uz gultu, ja gadījies iemigt kur citur, man pietrūkst poēzijas tās vismetafiziskākajā formā, varbūt Genādijs Suhanovs un viņa pārpasaulīgā kustība jaunradē caur fiksētu kinētiku un darba tehniku kā lielākajiem noslēpumiem bija tas, kas lika man arvien iedomāties un izdzīvot izstādes kuratora uzsaukumu par mani un to, cik ļoti man viss ir dots un cik ļoti sev svešādu mani sev padara reibums vai narkotikas