atkal ir pienācis tas brīdis, kad mani caurvējo pavasara pumpuru plīšanu sāpju smarža un noskretuša asfalta atvēršanās brūcēs, kuru visu mūža ziemu kodījis nepielūdzams sāls kristāls
zaudēti visi reiz ietie ceļi un pieturvietas, kas līkločos atgādinātu par iespējamu atgriešanos tur, kur reiz esmu bijusi, nojausdama, ka tā ir kāda daļa no visa skaistuma baudām
vienīgais mierinājums ir vāra, ar vieglu pieskārienu notraušama mīlestība no manis, kas neskaitāmas tebūšanas aizvadījusi aiz aizstiklotas un sadugušas skapjaugšas pažobelē, kurā atbalsojas pilsētas baložu dūdas