kamēr manī aizmiršanās kā dēle
vērš sava klusuma mēmako skumjās
un pat ja viss, ko es saku
ir skaistākie meli
kas garšo labāk par mīlu
triec nomodu škērdēt dārgāk par vienīgo baudpilni - miegu
ikviena balsstrīce
draud man ar izbeigšanos
aizdusas nesniegs man vairāk elpas
neliedz dzīvskaņu
bezvārda mīlai
šādi tai nebūs mūžīga dzinēja
alkt izdzīvot dziļāk
mirušas dievības sirds
tā sen vairs ne es
nemeklē mani starp lomām
kādā absurda drāmā
jūtu - esmu pulss
kas vairs nav mērāms pārsniegta ātruma punktos
tuvākā iekšējās klauves
ir papildus sitieni lauskainā manī
smagi kā vilcieni
uz pārbrauktuves
un vergi zem nēšām
mieru aizvakar pardozēju
piedod, vienīgās zāles
pret nolemtu nespēju būt
tikai guļoši faķīri
tie esam mēs
kreisās puslodes mūros
kur apbēru sapņus
augšāmcelšanās odām
brīvlaistā sevī - esmu par kaijām
bez krāsas pilnmēness upes nogremdē to
kā baznīcas zvanos iesāpas liktens
tā tavas bailes manī
kā ūdensmērītāji
naktī uz vētru
ir vēls
tā vietā, lai degtu sveces
kā mīlnieks, kas raud uz sauli
elektrība asinsulā
tā nevadīs spriegumu
es dodos uz izgruzdu salā
šie akmeņi nesaskarsies
pirms aiziešu tumsā
tie vairs nav nierēs vai žultī
bet nedaudz zem krūts,
kur atslēdzas kauls
vērš sava klusuma mēmako skumjās
un pat ja viss, ko es saku
ir skaistākie meli
kas garšo labāk par mīlu
triec nomodu škērdēt dārgāk par vienīgo baudpilni - miegu
ikviena balsstrīce
draud man ar izbeigšanos
aizdusas nesniegs man vairāk elpas
neliedz dzīvskaņu
bezvārda mīlai
šādi tai nebūs mūžīga dzinēja
alkt izdzīvot dziļāk
mirušas dievības sirds
tā sen vairs ne es
nemeklē mani starp lomām
kādā absurda drāmā
jūtu - esmu pulss
kas vairs nav mērāms pārsniegta ātruma punktos
tuvākā iekšējās klauves
ir papildus sitieni lauskainā manī
smagi kā vilcieni
uz pārbrauktuves
un vergi zem nēšām
mieru aizvakar pardozēju
piedod, vienīgās zāles
pret nolemtu nespēju būt
tikai guļoši faķīri
tie esam mēs
kreisās puslodes mūros
kur apbēru sapņus
augšāmcelšanās odām
brīvlaistā sevī - esmu par kaijām
bez krāsas pilnmēness upes nogremdē to
kā baznīcas zvanos iesāpas liktens
tā tavas bailes manī
kā ūdensmērītāji
naktī uz vētru
ir vēls
tā vietā, lai degtu sveces
kā mīlnieks, kas raud uz sauli
elektrība asinsulā
tā nevadīs spriegumu
es dodos uz izgruzdu salā
šie akmeņi nesaskarsies
pirms aiziešu tumsā
tie vairs nav nierēs vai žultī
bet nedaudz zem krūts,
kur atslēdzas kauls
pie kauliem piesaista: putniņš piafa
nevaru nepateikt