Tev prombraucot manī iegulsies miers kā sniegi pirms salnām mūs pārsteidz līdz kontrakcijām, atnācēju pēdu grambas pildot baltas mīlestības miesas.
Mūs nesadzīs malu medību suņi, kad tā vietā, lai justu kā izdilst krūtis no splīna, kad tas, kas izrādījies laime - ir prom, to darīs mēness virs karātavas, kur uzteiksim nāvi dzīvei bez baudas.
Es nevēlos savu delnu blāvajās kanoē kā baltas koksnes dzīvības gredzenos iegravēt rītu kā to dara laiks, liktens nezāļu vagas galā sev es par diviem solos būt.
Mūsu rīti vēlos pēcpusdienas dūmos un atmošanās nakts asins pulsos, kuros sulojas Tavs nepārejošais pavasara negaiss - brāzmainas elpas mitrums pie manas zemkakla žņaudzējčuskas un svaigi skūpstītu lūpu sīrups, tagad būs vienīgi mani, tos atmiņu konservos kā dienvidu ananāsu pusītes, kas ir šķirtas no pilnes un iedzeļ mutes kaktiņā, lai nedomā lieku, saudzēšu kā maigākās brazīlieša rokas.
Atceros kā Tu tumsā vairījies mana skatiena ogļu paplašinātās sirds , kas ir tik dzīvību iemidzinoši silta, Tev pārlieku ilgi ir salis, dienasgaisma ir arktikas blāzmā iestīdzošs aklums un sāpes, kas radies kā pārags bērns pirms mātes.