pašnoliegsmes terapija ar uzvijas gaidām tur tālajā gadā pēc pašatdeves laika, tik strauja tukšgaitas gadalaika, ka āda novelkās kā mūku paššaustīšanās pātadziņas un horeogrāfiski izdejo sastingumu, kur nākotne ir meža rozes ērkšķi un nektārs saulainā rītā bez tādām mizanscēnām kā, 'es Tevi mīlu, nekad nekas nav tā kā liekas un neliec man dāvināt rozes, Tev jāaiziet, kauču man sāpēs, jo es neesmu labs, bet paliec vēl mazliet, jo mums jābūt vienam'

dekorāciju maiņa un profāno lietiņu pārscenogrāfēšana joprojām izskatās tieši tā, ka no jelkādām negatīvajām iepriekšējajām pieredzēm mes negūstam neko vairāk kā baudas, kurās neprotam eksponēt liekulību un nomirt pirms miesas

nakts sarunās tieši pirms brīža, kad sastapās mana iekšējā kulta es un ego riti, režisējās skaisti realizētā dedlainā kas tāds, kas man neliek izjust pašpārmetumus par to, ka nebūtu tiesiska četros no rīta neizjust itin ne mazākās sapratnes vektorialājā virzienā uz pasaules sirdsliesu, jo, redziet, dažkārt man nākas sevi kā dostojevska sievieti ģērbt vaskadrānas un plaukstas locītavu tuvināt ķiršu lūpām kā bildēs no autoru semināra, lai nepateiktu ko lieku, un viss notiktu tieši tā kā verbālajās katarsēs, sadodoties rociņās uz vispārēju enerģijas un biolauka plūdmaiņu