Sāls jūras asinīs šalc caur slīkoņa grēksūdzes fiasko, turies pie margām, Tu, kas mīlējas aiz vraku bortiem ar pusakliem stūrmaņiem naktīs, kas nekad nebūs Tavas.

Tev nepiederēs steiga un nabadzība nepiederēs, kā Tu pati nekad vairs nebūsi sava, tik paviegla kā tas imaginārais putuplasta pludiņš, kas it kā ir kāda cita sirds Tavās krūtīs, kas gaida, kad atnāks un alkaini izraus vai pieķersies kā pie pēdējās mīlas, tam, kas Tev nepiederīgs.

Iemainīs dzelzs garšas kulonu pret drudzi, kas nomoka gadiem bezmiega naktīs, kad kaimiņu suņi rekviēmiski izsmilkst svešas nāves un baloži bēniņos aizmirst kā tas ir - pacelties spārnos

Vairs nebūs jāaizmelo tas, kas kā rota vai bezsirdīgs reprezents iegulsies kakla bedrītē un kokteiļu vakaros dekoltē, kas izmisīgi trīsēs pēc kādas ieslidenas rokas

Dzintaraina žults krāsos bailes no viļņošanās un seja kļūs par kļavas akrilu rudenī.

Atvadies no sava mūža ardievām, dzīves pierādījuma ostā kara kuģi atvāž buras kā vēdekļus lētos japāņu romānos un aizklāj, aizcirstus plakstus, rīta, neko redzēt negribošas acis, izkliedē tveices, vienīgo silto auru, esmu izplūdušas gleznas gaismēna pagaidām