Jūs, paradīzes putni
neasiņojiet
triepieties ārprāta kaislēs
kā sarkanu vīnu ar smeldzi
saulrietus izdzeriet blāvus
tā, lai horizonts neievelk zīmes
priedes ir tikai uzrautas skabargas kāpai
pret visu to, cik daudz esam citiem

ligzdas rūsainu tramvaju sīcošos matos nevijiet - strāva !
soļu rībā starp kauliem un ielas bedrītēm vaigos
klupšanas akmeņiem
zem papēža iecirsta asfalta pierē darvainā
kā tur, kur stigāt
jūru tik baltu kā struteni mīlot
mīt apmātība - vēl
atkal atkala
gaiss sacietē
viens vējš rada tūkstošiem dzīvju
pirms pagūstu sākties
jūti, spārnus plāj plašums
viss cits kļūst par šauru