nāc, šonakt melni samta dīvāniņi kā glaudīgi lāčādas paklāji būs mūsu āda, mīļais
mēs slēgsimies, gursim līdz zudīsim jūlija splīnam
ko izgaro Tu,
kad irkstošs lietus dunkā pa plakstiem
tā, ka skābst sirdis un sasmadzē

sākoties ērai priekšrakstītai
vientuļi mirksim līdz sasilsim
slāpju ūdenim paldies nesakot
svešu sauli īrētā caurvējā
kāpnēs uz mūsu vienotu rītu, mīļais
elposim

jā, tās zilgās, gļotainās sejas
atpakaļskata spoguļos
ir mūsu dvēseļu jēlums skaroties,
kad tuvuma bail ir līdz pāragri dzimušai
nāvei priekšlaicīgai

tā ēna pār badu pēc miesas
klēpī, kas saauž divību netrūkstošu
ir laiks pirms laika
mēs neprotam gaidīt