manas dzīves šī brīža saldsērīgākā problemātika visai atklātā veidā slēpjas nespējā sadalīties, ja es Jūtu, tad tā, ka pār mugurkaulu kaut ar ziloņkaula rīvīti, bet tādā fluidiāli apgarotā stāvoklī, kādā esmu šobrīd, es pati, kur nu kāds cits, uzskatu par grēku ierobežot savas mīlestībiņas un vadīties pēc tīrās prāta kritikas, kompromisu tajā nav, stāsts nav par racionāli izvērtētu savienību, bet dzīvi - mīlnieku, mīlnieku - dzīvi, zem kuras apmēriem, kaut sagurstot no reibuma inerces, tomēr ir jāvar, pats galvenais - jāgrib, gan kailiem pērkona negaisā pāri latvāņiem gulties, gan zaļus kastaņus uzturā lietot, un uztvert tos par delikatesi un eksluzīvu dzīvesveidu kā tādu vispār, ja reiz citas alternatīvas jūtu dzīves izkārtojums nepiedāvā, galvenais ir ledutiņu saplūšana, par spīti visam kopā gribēt būšana, iecirsts papēdītis pārvarīgā varēšanā