visas šīs iepazīšanās ceremoniādes ar mani notiek tādā kā īsformātā, iesākumā ir impulss, kas nosaka domu koordināciju un jau paredz attiecīgo notikumu diskursu un secīgumu ( tādēļ īpaši nenākas vilties tad, kad uzstādījums, kas beigās, iespējams, varētu izrādīties pārmērīgu ambiciozs, noveltos no augstumiem un pārsveltos pašai pāri kā uzblīdis un smags kautķermenis, žņaudzītu un izrautu no krūtīm elpu kā šaurs krinolīns )
varbūt kristīgās sakralitātes rožu kronis līdz fizioloģiskajam šķīdumam sadzēlis manu morāli, jo tā paģēr to, ka fiziska tuvība ir abstrahēta beznosacījuma vienošanās par ilgtspēju, pat tad, ja tā ir, būtu un paliktu, tikai kā zemapziņas dobītes dīgsna