Vājum, mans visum,
jūti, lūst tavi karogi
zem kāzu baložu kājām

glezno mani ar tirpām
un ēno ar vakardienu
mēs esam aklo un kurlmēmo šūnas
ar zīdaiņa sirdīm kodolā
kuras miesas ir baltu sāpju putas

un zīmes tam kā padoties,
kad nemanot mirām