mīlēt
ar visu sevi
kūpošu un vieglu
bez samīta bruģa svara
bez klusajiem policistiem
pār kuriem tie, kas
lūdz mūžīga miera
krīt kā klusajā karā
sēru vītoli aizaudzē debesis
nezinu kas ir vīna stīgas
vai tās, kas ap mani ir usnes
vai nemiera pauguri uz ādas,
kas rodas no tā kā pieskaras tālums
es neesmu ezis
jo dūmainos rītos
es klepoju gari
un manas drēbes ir mentola tvaiki
tad salst
ir tikai kaila cirsma
ar atmiņu par to
kā bija
pirms vasaras laika
siltāk kā zaudēta jūnija saulē