pēdējās dienās divas noturīgas dzīvības pazīmes piemetušās - trauksmes krampīši apskaujoties un knīpstangas galvas asinsvados, miegā pārtopu gliemežvākā, čokurojos, tad pamostos trausla un balta kā kaula pūderis, sauja sadrupušu sapņu zirgu spilvena mākoņos, mēness ar apātisku celulītu virs vaigu kauliem kausē kā lodlampa, bēguļoju no vienas pagultes uz nākamo, tinos naktsģērbos, trūkstos sapņos, turpinu gulēt, lai rīts nāk ar tukšām putnu māgām un izdzertu dāboliņu, mazāk valkājams - smagām zīriņu guzām un medainām bišu krūtīm piesien pie zemes varžacs - pilsētas baložu bruģa, lai smoku. Vajadzība dokumentēt Dieva esamības apliecināšanos matemātikā, režijas nespēju angažēt likteņus, mīlēšanos ar nedēļas nogales vīriešiem, kam vīns ka permanentā kosmētika asinīs zīmētās lūpās - izkritusi man cauri kā pasaule sievietes dzejā. Pēc visiem šiem aicinājumiem, mīlestības bērna piena cenām, motociklu vasarām, pīlādža ziediem ugunskritībās, ' jūtu Tevi sev tuvu' - mīlu caur svešām sienām. Lādu sevi šonakt par to, ka augstākā bauda sev pati