klausījos n vague , kas caur manu frekvenci šķīst viļņos kā lēta un rūgta kafija, vēsta 'par to pašu', domās imitēju jūru, lasīju remarkas 'par to pašu' , un kaut kā ļoti konteplatīvi, neko neredzošām acīm, blenzu apvārsnī. Saskatījusi, kā ūdens, fiksēts pikseļos, atstaro gaismu uz jēlādas, domāju, ka noteikti, ja mirklis varētu būt skaists, tad šis būtu ar neticamām pretenzijām uz to, tomēr man tas bija tikai mokošs nomods ar žults tvaiku virs pašas un gaidāmiem nokrišņiem izkaltušās dioptrijās. Tādēļ ir nedaudz skumīgi, bet visdrīzāk - smadzenes pārskalinatas sāļas līča sulas kā indīgi glumas medūzas sālijumā, iedomiņām ir vajadzīga kaktu ķirurģija, pati nemāku no sevis ko izgriezt, trīc rokas, nav zelta, aukstie ieroči pārklājas dzeltes tiklīdz kā pieskaros, kaut pirkstos esmu iežmigusi Līvas 100 mg pretvientulības kapsulas un virpinu to kā laika spirāles mani, ne - labpaliek