es rakstīšu, rakstīšu par to, cik ļoti man nav dzīves, nav līkņu un līmeniskas padošanās, ko fiksēt kardioloģijas telpas akmens ziedēšanas ekrāniņā, par to kā mirkļi kā līķu ādiņas apvijas ap pagātnes šmaugo kaklu skrimšļainajām dobītēm un sasulojušām kaulu smadzenītēm, zvīļīgi valstās šurpu - turpu, alojās un errīgi čīkst kā neeļļotas durvju eņģes, kas tāpat, kā viss, kas ar mani nenotiek vai - būtu kādu nosacījumu ietekmē varējis notikt - grīļojas spīvā sastingumā.
Jūtos tik cīpslaina, stiegraina, saspringta, cieta.
Kā vēlētos kaut varētu to sevī ieviļļāto spolīti tā maigi, glāsmaini pa diedziņam, diedziņam vien, no tā grūtuma izritināt.
Lai nav tā, kad viss svešais tik svešs, lai kur arī raudzītos Tuvums neelso bezbailīgas atklātības austiņas gliemežvākā un nežūžina mīlestību no čauganām, īstenību apliecinošām, skramstošām dzejas lapām. Smags vieglums, kad kā medijs izsaucu to savās jutekļu batikotajās sirdsdebesīs, nenāk, kad klimstu no vientulības uz nākamo peronu, kurā pietur vienīgi mans tēraudsliežu žvadzeklis, dzīvības zvans, netīri baltais pasaules asinsvada ķermenītis - mans vilcieniņš ved.
Lūdzu, lūdzu, bez eksaltētiem disputiem par ideoloģiju, kā būtu jābūt, es tikai sevi atpakaļ, ( kuras man vēl bijis nav ) - atdot gribu.
Viņas smaršaino dūmu inde iecērtas manī kā kalts karstā, lejamā miesā.
Ņem savas smilšu veidnītes un mīklas veiduļus - uzbur mani pašai sev par skaistāko sevi. Baidos rakstīt par to, kā prāta sfēras aizlodā caur caurvēja mutēm no pašas prom - ieperinās logu ailēs, līdz ar pērno mušu rūtainajām acīm, un sīc savu morgas balādi par izirušas apziņas nāvi.
Skaisti, man vajadzīgs, lai ir tā - zied virši, rūsainām strēmlēm kā tīģera ūsas, liegs apklājas visums, silda kā bērnības pasaka, droša un mīksta kā zaļojošas sūnas apmetnītis.