Daru, daru, daru, daru. Gan šodien, gan vakar, gan aizvakar bija sajūta, ka izdarīšu šito, šito, šito - un tad točna viss. Uz kādu laiku būs miers. Ok, miers ir baigi neloģiski teikt, jo pašam sevi apmānīt kļūst aizvien grūtāk, bet tam, ka būs mierīgāk, gan mazliet ticu. Vēl vakar, aizvakar un šodien ticu. Bet, vienā grāmatā lasīju, ka tad, kad pieaug tēriņi un ir vajadzīga nauda, nevajag censties samazināt tēriņus, bet gan palielināt ienākumus. Jo, no tēriņu pieauguma izvairīties nav iespējami. Līdzīgi attiecināma situācija šobrīd - darbi noteikti pieaugs, nevis samazināsies. Tikai šajā gadījumā man nav ne jausmas, ko palielināt. Ienākumu palielināšana noteikti neatrisinās darbu palielināšanos. Kaut gan būtu patīkami. Nu lūk, šajā sakarā man šķiet, ka es pārāk agri esmu sācis lietot attaisnojumu "sorry, man nav laika". Un pārāk agri esmu iepazinies ar sajūtu, ka atsvešinos no cilvēkiem. Pat no saviem tuvajiem. Un, laikam pārāk agri esmu iemācījies pierast un pat saslimt ar šo sajūtu.

Un, vispār, es vienmēr gribu darīt kaut ko citu. Es gribu braukt uz mazattīstības valstīm mazgāt ziloņus un dzīvot tikai ar to, kas vajadzīgs tikai izdzīvošanai. Es gribu pelnīt miljonus un braukāt ar Bentliju. Es gribu apceļot pasauli ar vienu ceļa somu un vienu, taču ļoti labu apavu pāri. Es gribu apsēsties un saprast, ka nekur negribu braukt. Es gribu pamosties ellē ratā kaut kur ar sajūtu, ka ne nezinu, kur pamodīšos rīt. Es gribu. Ko gan es gribu? Laikam kaut kādu mega lielu garīgo piepildījumu, kas iedvesmotu ne tikai mani, bet visus citus. Es zinu, es gribu pārmaiņas. Tikai nesaprotu, vai esmu tām gatavs un vai man tam ir pietiekami daudz spēka.