Vispār jau reizi pa reizei uznāk pilnīgs radošais panīkums, kas mijās kopā ar pilnīgu nevēlēšanos kaut ko darīt. Fig zin, vai tas ir nogurums. Moš apnikums. Moš pohujums. Un, jo vairāk dažādu lietu ir jādara, jo mazāk spēka, vēlmes un varēšanas kaut ko darīt. Es, protams, ticu, ka tas viss ir tikai kaut kāds periods 'n shit. Tā taču ir, ne?

Jā, tādas lietas varu rakstīt tikai te, jo twitterī diemžēl ir mans priekšnieks, kurš visu manis rakstīto sūdu par brīnumu lasa.