03:47 am - bērnības atmiņu kārbiņa*tikko atskārtām sakarību, ka tad kad ciemos atbrauc žanis mūsu gultas tiek saklātas tā kā viesnīcās, ar vienu atlocītu stūrīti :) tā pa kluso izdara mamma.savukārt es bērnībā mēdzu vecākiem slepeni zem spilvena slēpt konfektes. kad paaugos es pieliku klāt arī spilventiņu orbit vai dirol (vai tās donalda daka košļenes) lai nebūtu jāmazgā zobi, jo zināms ka viņi būs no tām konfektēm sasmērējušies! tēti māsa iesauca par tuksi tamdēļ ka viņš vienmēr taisīja tādus galdnieciskus trokšņus kā "tuk tuk". mēs viņu tā saucam joprojām (jo viņš joprojām taisa tādus un vēl trakākus trokšņus) tas varētu būt iemesls tam ka manuprāt viņam ir tāda slikta dzirde, viņš bieži viskautko pārprasa un sūdzās ka es murminot zem deguna jussi pekkonens bija visforšākais rižiks pasaulē. viņu varēja murcīt un staipīt un viņš nekad man nekoda. murta ir viņa mamma. naktīs viņš mēdza gulēt pie manām kājām un tāpēc es toreiz slimoju krietni retāk kā tagad, jo kājas man vienmēr bija siltas. kad viņu nobrauca mašīna, man bija tāda sajūta, ka esmu zaudējusi kādu ģimenes locekli; pirmo reizi mūžā kāds ko es ļoti mīļoju bija miris. man bija trīs vecāsmammas, no kurām es pazinu tikai tēta audžumammu, kuru sauca Daila. viņa dzīvoja smukajā Siguldā, Lakstīgalas ielā, kas ir briesmīg skaists nosaukums ielai, tāpat kā manai ielai, kuru sauc par Ķiršu ielu. nevienu vecotēvu gan es neatceros, bet mammastētis esot mani redzējis, kad biju bēbis un iedāvinājis no 5- 20 rubļiem, bet precīzu skaitu es neatceros, lai arī mamma šo stāstu ir stāstījusi miljons reižu. bet toties es zinu ka manu vecotēvu no tēta puses sauca Ēriks Dziedātājs (un nenormālīgi kruti ir tas, ka grupā Kiss ir tāds mūziķis kuru sauc Eric Singer un šī sakritība mani traki valdzina, jo grupa Kiss manī izraisa smaidu dēļ kādas pusaudžgados redzētas filmas, kur es samīlējos dziesmā jo tur dziedāja tā: "ai vanna rok and rōl āl nait and pārtī everī dei!!" šī doma mani vilināja jau tad, lai arī līdz pat divi tūkstoši sestajam gadam es ballējos nāvīgi maz un vispār nebiju īpaši runīga un neļāvu nevienam sevi pazīt. slapstījos, tā teikt. atšķirībā no manas allaž mūžīgi mūžos populārās māsas, kas guva atzinību visvisādīgās dzīves jomās. tam gan ir grūti noticēt, bet patiesībā bērnībā lienei bija gari mati, viņai bija pat bizītes ;D pusaudžu gados viņa stingri nolēma, ka grib tādu pašu frizūru kā mammai un tā viņa tika pie zēngalviņas. vēlāk visi viņu sāka uzskatīt par zēnu viņas galviņas dēļ un arī balss viņai norupjojās, kā jau visiem augošiem organismiem. vidusskolā viņa tomēr diezgan līdzinājās hipijam, jo bija atlaidusi matus neparasti garus- līdz plecam, bet tad izdomāja, ka vajadzētu grebeni un atbrīvoja galvu no visa tā kas tur ir par daudz, lai tā izskatītos pēc pancīgās prizūras. tētis par to bija šausmonīgi sašutis un stipri lamājās,pat mamma bija rāmāka savos izteikumos. tajā naktī es pēc lienes uzlūguma ņēmu rokās fotoaparātu un bildēju viņu dikti, jo nākamajā dienā viņa bija lēmusi doties un noskūt galvu pavisam. un tad to viņa izdarīja. neskatoties uz viņas galvas ekspresīvo izskatu,tās saturs bija sasodīti vieds i matemātikās i humanitārās zinātnītēs. vēstures skolotāja balode vienmēr prasija viņai tulkot visādas muļķības angļu valodā (reiz viņa to prasīja arī man, haha. atminos, ka reiz šī skolotāja balode bija aizmirsusi uzkrāsot otru uzaci un tas izskatījās pārsmieklīgi. man nekad nav patikusi vēsture. vislabāk man patika zīmēšana, jo tajās stundās varēja staigāt apkārt un runāties savā starpā un tās skolotājas vienmēr bija foršās. bērnībā katru vasaru es braucu uz visvisādām mākslas nometnēm, piemēram, pēc piedalīšanās kautkādā Rīgas raj. zīmēšanas olimpiādē man iesmērēja privilēģiju braukt uz nometni "Varavīksne", kas notikās kopā ar literātu nometni "Aicinājums", tur es biju viena no sīkākajām, jo bija tikai vēl 1 puika un 1 meitene, kas itkā bija sīkāki par mani. mūsu zīmēšanas skolotāja Ingūna Linde tajā nometnē izlikās par manu mammu un veda man snikerus :) es ļoti spoži atceros reizi, kad nebiju aizkrāsojusi vienu pleķīti gleznā (jo man laikam bija uznācis niķītis, kā teiktu rē;) un viņa tad man vaicāja: "un kurš to aizkrāsos?" es atbildēju: "puškins!" man šķiet pēc tam mēs smējāmies,jo nu ko gan citu ;D šajā pašā nometnē notikās kaut kāds pasākums un tad viens literāts reiz izliecies pa logu skaļi deklamēja: "Man slikti ir ap dūšu Laikam dzejnieks kļūšu", jo kāds viņam jautāja kamdēļ viņš nenāk ar visiem kopā pusdienās.. šo svētdien pēc ilgiem ilgiem laikiem (7 gadiem) es atkal došos plenērā un beidzot varēšu pamīcīties arī pa māliem, jo mākslas skolā man šāda laimīte netika. cepļa priekus izbaudīja nākamais kurss, mūsējais bija vispār tikai 2.absolventu kurss visas mākslas skolas vēsturē. toreiz savā kursā es biju sīkā, jo visi bija 1 vai vairākus gadus par mani vecāki. bet es gāju uz tādu zīmēšanas pulciņu jau tad kad mākslas skola vēl nebija nodibināta, un tagad to pasakot es sajutos veca.. un nogurusi. jo esmu tagad nogurusi un acis drusciņ ir lipīgas) arnabulakti visiem maziem latvju bērniem (kā arī menas prinčiem un jaunās anglijas karaļiem, bjensūr! :) * tā ir tā kārbiņa, kādu filmā aiz grīdas dēļiem paslēptu atrada Amēlija Pulēna. |