citu pasaulēs, tas laikam skaitītos grēks.
un tas bija dievišķi salds.
jo vairāk atālinos no pasaules bara normām un likumiem, jo vairāk iekūstu dabas mātes klēpī.
tev esmu grēcīga, esmu kails, esmu koks.
un es tik ļoti mīlu. visu. un to, kur mani viņi ved.
upes vidū stāvot uz pirmspēdējā akmens aiz kura nākamais ved taisni mani skaistajā, ķēru īslaicīgu šaubu bultu no laicīgajiem.
mans šamanis atrada pareizos vārdus neko nesakot. pasniedza roku un
un nu esmu te.
vēl aizvien kails un koks
manu mazo balodiit, tā sēj magonītes - Post a comment