esmu tik nekāda :( iešu gulēt...
jau kā nedēļu vienīgā vieta, kur dzīvoju pa īstam ir sapņi. lai vai kādi tie būtu.
peec tam seko nekāda diena ar nekādām stundām, minūtem; nekaadaam sarunām.
mans darbs - mans parazīts.

arī mana kaķenīte tagad sapņo. pēc kustībām izskatās, ka lok ūdeni. pienu nē! viņai negaršo.
un tagad skrien. iespējams piemājas dārziņā. viņa mīl ārpusi. turieni...

mums ir viena lieta kopīga- mēs abas neesam bijušas ārpusē pat ne uz sekundi jau no svētdienas.
viņai vienkārši saudzējamais režīms, bet man... vienkārši esmu tik nekāda.

esmu atguvusi tās dienas, kad ceriņiem ziedot braucām uz kāda kāzām... neatminos, bet atceros, kā ceriņu smarža sajaucās ar vairs nekur neatrodamu vecmammas dzintara smaržūdeni... viņa turpat blakus sēdēja, dzeltenā medus jaciņā, nedaudz iesārtojusi vaidziņus, ar cītīgi ķemmētiem viļņainajiem matiem... esmu ielikusi to dienu ziedošajā purpura maciņā. tās ir manas ilgi meklētās :)