eju ārā no GC - līst. Bet ārā lietussargi visās krāsās. Ne viena melnā - līdz izgāju es.

šodien iemīlējos

Īsumā – meklēju dzīvokli, ko pirkt, pēc bildēm atradu ideālo priekš sevis – koka grīdas, guļamistaba sarkana, divas istabas, bet diemžēl (šeit arī iemesls kāpēc nepērku) nav izolētas. Studio tipa ar balkonu, iekaramu krēslu, vēl neapstrādātām sienām – vieta, kur izpausties manai iztēlei. Un tad ir dzīvokļa īpašnieks. Mākslinieks. Jauns. Zilām acīm. Jānis. Elpa apmaldījās. Vien zilās acis. Īss mirklis, kurā viss apstājas. Ilgāk vēroju viņu kā telpas, kuras nācu izpētīt. Dzīve ir līdz nelabumam smieklīga savos neparedzamajos ceļos.

Sen neesmu izjutusi šādu satraukumu. Bija brīdis, kad apsvēru domas, ka šādi mirkļi dzīvē izsmelti. Bet te, tik negaidīti un neparedzami. Galva galīgi sajaukta, lēnām noskaidrojas un izprot – ka te arī tas beidzies.

dažbrīd jūtos kā iemīlējusies. satraukta un smaidīga. nezinu kam par pamatu tas viss.

"Who's the boy you like the most?
Is he teasing you with underage?"

jau atkal ķibeles ar mašīnu - aizmirsu izslēgt gaismas (!!!!) un nosēdināju motoru. WTF? pēdējo pāris mēnešu laikā man nu dien neveicas ar auto - tad nokrīt siksna ceļā uz laukiem, tad mani apvaino, ka blakusstāvošajam ar labo spārnu lukturi izsitu (lai gan manam auto viss ok), tad dažas dienas vēlāk, kāds mūdzis man kreisp spārnu ieloka un nu tā sasodīta gaisma.

nedēļas nogale pārsteidza ar satriecošu laiku. varēju izgulēties mammas piemājas pagalma zalienā. tik mierīgi un skaisti. neSalīdzināt ar pagājušo nedēļu salacgrīvā, kad zobs neturās uz zoba. bet galarezultātā arī tur viss izvērtās jauki. nierīgi, auksti, bet enerģiski. :]

MUSE

šodien uz universitāti neiešu. bastošu. un kā dēļ? Lai ar teltīm lietus laikā paliktu salacgrīvas apkaimē? par šo pasākumu atsauksmes vēl sekos.

Ja. Ari kursa cilvekiem si matukrasa patik labak. Pat izteicas ka tagad es izskatos pec makslinieka. Bet nez vai tomer matukrasas vaina. Drizak mans ieksejais balanss. Un es atgriezos pie lekcijam. Precizak pie ad-as modela.

Sorit braucu uz LU un troluka aizsezas meitene ar anormali skalu muziku. Butu jauki ja vel kas zinams skanetu vai labs bet ta vita kkadi japanji vai kkas cits no ta gala.

Mēdzu pārlasīt klab ierakstus – attiecīgi - iepriekšējā gada patreizējā mēnesī. Pagājušajā gadā ap šo laiku es izvācos no Imantas, lai kopā ar Sinčuku dzīvotu Purvciemā. Šogad Sinčuks grasās izvākties no Purvciema, lai kopdzīvi uzsāktu ar Mārtiņu. Šai sakarā cenšos būt spēcīga, jo kā izrādās esmu ļoti pieķērusies šim cilvēciņam. Es zinu ka viņa ne kur nepazudīs un tomēr, tas vairs nebūs tā kā agrāk. Pēc visa spriežot esmu atradusi jau jaunu dzīvokļa biedreni. Nedaudz biedē šī doma, cilvēku pazīstu, bet ne tik daudz, lai būtu pilnīgā mierā. Un tomēr es nebūšu vismaz viena. Nu vismaz kādu gadu, vadoties pēc manas good luck Chuk! teorijas. Un lai no manis aizies kārtējais cilvēks, es vismaz zināšu, ka cilvēkam priekšā liela laime.

Pirms gada mani paaugstināja amatā. Biju ūber laimīga, līdz notika visas likstas ar dekrētiem un pārējām lietām, par kurām netiku informēta. Tomēr skat kā viss izvērtās, zaudētā amata vietā ieguvu ko pilnīgi citu un pat gads nepagāja, kad ieņēmu pozīciju, kas pilnīgi apmierina manu dvēseli. Esmu laimīga darbā. Es zinu, nav daudz cilvēku, kas var apgalvot, ka mīl savu darbu, bet es to tiešām mīlu. Protams ir brīži kad ZB viss, bet tie ir daži izņēmumi, kad nervus kvēlina emocijas. Pirmo reizi dzīvē, man nu dien ir sajūta, ka esmu īstajā brīdī un īsajā vietā. Beidzot esmu atradusi sevi un šī es, ir laimīga. Tā pavisam vienkārši, laimīga ar to, kas viņa ir, ar visiem trūkumiem, kas izteiksmīgu padara personību un plusiem, kas spēcina dzīvi.

Un vēl, ap šo pašu laiku – pirmās jūnija vai pēdējās maija dienas, pēdējo reizi satiku Raivo. Ir pagājis gads. Dīvaini. Liekas, ka mūs šķir ilgāks laika posms, jo dusmas, kas karsējās naida liesmās, ir norimušas. Ja pa visam atklāti, tagad, pēc visa sliktā un sāpīgā, manī ir palikuši visi skaistie mirkļi, ko pavadījām kopā. Un lai es visus pārējos savus dzīves vīriešus salīdzināšu ar viņu, un lai es nekad nebeigšu ilgoties pēc tās īpašas sajūtas, kas bija esot kopā ar viņu, es ne vienā brīdī nenožēloju, ka iepazinos ar viņu un pirmo reizi izjutu ko vairāk par aizraušanos.

Šis gads ir bijis ļoti garš. Iespējams, garākais kāds man bijis. Tas nebija viegli. Brīžiem likās – padošos. Bet te nu esmu, savu jauno izaicinājumu priekšā. Kas zina par ko es rakstīšu jau nākošajā gadā. Ah, jā – nākošgad ap šo laiku Kiki ar Kasparu būs jau precējušies. Es mīlu viņus abus, bet kāzas, uz šo brīdi apzinoties manu attiecību statusu ar Kaspara draugiem, nav ne mazākās vēlmes apmeklēt. Un šeit es nesaprotu, vai dzīve un liktenis ir kuriozi vai ironiski.

cilvēkiem patīk mana jaunā matukrāsa. šodien man pat piedēvāja aktrises izskatu. ha, ha. ir jau tīkami šādi komplimenti. :]

šodien pārsteidzu visas savas darba kolēģes, ierodoties ar tumšiem matiem. arī pati sevi pārsteidzu, jo krāsai vajadzēja būt ciatai!!! bet cauri visai dienai pieradums pārauga pat patikā. bet nu nez cik ilgi šādi?

šodien bija ļoti vienkārša, bet jauka diena. patika!

pēdējā projekta diena noslēgusies ar modes skati, šampanieti un sasodīti labu garastāvokli. :) modes skate vnk satriecoša, jo īpaši no aizkulisēm, kur izģērb, saģērb un izlaid skaistās modeles. sasodīts dažkārt es ļoti mīlu savu darbu.

Good Luck Chuck - scenārijs no manas dzīves. šķiet ka visi kas man kļūst +/- svarīgi ātri vien atrod savus īstos dzīves partnerus. tā kā ja esat vientuļi un vēlaties šo stāvokli labot... :D Nu dien, tas ir traģiski.

cik ir pagājis kopš pēdējā ieraksta?
nu dien labāk nav ne par matu palicis, tikai krietni vien sliktāk. tāda sajūta it kā pilnīgi, pilnīgi visi šodien ir izlēmuši manī ietriekt kādu asu priekšmetu. kā lai paliek pozitīvs? jā, zinu, pēdējā laikā man ir paveicies profesionālajā līmenī, bet tas kas notiek tagad emocionālajā... sasodīts. es pat smejos caur asarām. liktenis nu dien ir ironisks.

drausmigi. tas laikam visprecīzāk raksturo pēdējās divas dienas. jau atkal ar mašīnu paliku īsi aiz Rīgas. šoreiz vien neglāba no garlaicības sarunas jo arī telefons lādējās ārā. brāli ierosināja pirkt jaunu mašīnu. nezinu.
Un tam vēl papildus informācija ko saņēmu pēdējās stundās.... Nu bet vsm tagad es zinu, ka man nav vienalga kā visu laiku apgalvoju, tagad esmu pat ļoti, ļoti dusmīga un aizskarta. emocijas bango, kad vajadzētu ieturēt mieru pirms projekta. grrr...

pirmo reizi mūžā mani piemeklē šāda sajūta - esmu īstajā vietā un laikā. Tāds patīkams miers. Pašapmierinājums. Vēlos saglabāt šo veselumu sevī.

Mans rakstāmgalds pēc lieldienu nakts - divas tukšas šampaniešu pudeles un tukš JD.

stilā! tagad man ir divi satriecoši piedāvājumi. :D Bet kuru pieņemt - to, kas sola 4 mēnešus somijā vai to, kas ļauj palikt šeit?