Esmu šūpolēs. Vienu brīdi augšā, bet jau nākošajā nosviesta pie zemes. Un tad atkal augšā, pat augstāk kā iepriekš. Nevaldu pār inerci, tā vada mani. Vien esot pie zemes, atliek izstiept kājas un bremzēt par spīti liesmām, kas pēdās saraus čūlas. Apstāties. Vai izlēkt kad esmu augšupejā! Sāpēs abos gadījumos.
Vēl pirms šūpošanās pāraug riņķos, no kuriem izsviedīs mani, ir jāaiziet. Bet es nezinu vai to vēlos, vai tas ir pareizāk. Dzīve vienmēr iet kā šūpoles, vai jūras viļņi, vien šai gaidījumā esmu daudz tuvāk nelabumam. Varbūt tikai nedaudz piebremzēt?
Nepareizs lēmums biedē kā ļaunais vilks tumšā meža biezoknī.