Es sēžu autobusā zem zīmes 21 un skatos stiklainajā atspulgā. Ir skumji to vērot, nav iespējams no tā novērsties. Tā esmu es, pat ja lāga to vairs nevēlos. Es gribu mājās, gribu tikt prom siltajās rokās un mūžīgajā mīlestībā.

Un kurš teicis, ka ir jābūt savādāk?