Nezinu. Rakstīšana, drāma, pirmā mīlestība - atkal un atkal, tas vienkārši ir priekš manis.

Spiežot taustiņus jaunam notikumam, izspēlējot dzīvi tādu kādu to vēlos redzēt es nevis kāds sirms onka mākoņa malā. Tas viss rada tik tīkamo salduma pēcgaršu manā apziņā. Un kas gan es esmu, lai aizliegtu sev cukura graudu tējā vai medus pilienu pienā?