Nesen esot pie stūres bija ļoti, ļoti slikti. Domāju - dzīvi atvemšu. Bet tā vietā turpināju braukt. Pat neapstājos ceļa malā, lai atvilktu elpu un ļautu negācijām izklīst.

Un tagad... Es aizmuku no kompānijas. Pateicu vien: „Es vēl izdomāšu ko darīt.” Lai gan skaidri zināju, vēlējos tikt tālāk, ļaut dvēselei iztecēt. Jūtu – dzīve vienā brīdī ir piekrāpusi. Neesmu bijis ideāls, lai lūgtu ko vairāk. Bet katrā grāmatā viena atziņa: katrs pelnījis laimi. Bet katram tās nav. kapēc? Varbūt tā elles daļa, ilgoties vairāk un nedabūt nemaz.

Mani piesaukusi dziļa nomāktība.