Nedēļu aizvadīju dzimtajās mājās. Atsāku gleznot. Lai gan roka trīcoša un nekas vienreizējs neiznāca, tomēr izjutu patiesu gandarījumu un saikni ar sevi. Biju aizmirsusi cik ļoti man patīk „atvienoties” no pasaules un palikt tikai sev. Katram iesaku vienu šādu nedēļu, kad aizmirst par negācijām.

Atrodoties mājās, atradu savu bērnības dienasgrāmatu. Rakstīta tā laika posmā no 13-16gadiem. Tik dīvaini bija to visu izlasīt. Es tā smējos. Pat mammai priekšā to nolasīju – manus nedarbus, pārdzīvojumus un necenzēto valodu. Šie gadi manā dzīvē ir pati tumšākie un personību veidojošākie (cilvēces viduslaiki). Dienasgrāmatu pārtraucu rakstīt, jo lapas kladītē beidzās. Žēl. Par maniem ģimnāzijas gadiem nav palikusi nekāda liecība. Un ja nu es to visu aizmirstu? Ja nu es aizmirstu visu? Lai nerastos šāda situācija, esmu apņēmusies atsākt ar pildspalviņu pierakstīt savu dzīvi un pārdzīvojumus. Tādas lietas, ko publicēt šeit, nebūtu spožākā ideja. Un kas zina, varbūt pēc nākošajiem desmit gadiem, patreizējie pārdzīvojumi šķitīs tik pat smieklīgi un mazsvarīgi.