Jautra diena. Sen pēc tādas ilgojos. Beidzot mums ar Sinču tika iedot kopīga brīvā diena. Saņēmāmies un aizbraucām nodot asinis. Ejot iekšā procedūru kabinetā, priekšā divi čaļi. Abi bāli kā līķīši un ar kājām uz augšu pacelti. Vot vājais dzimums! :]

Vēlāk aizbraucām uz solāriju. Bija diezgan dīvaini, jo redz kā:
Buziits: Ar mani sarunājās!
Sinča: Kas?
B: Solārijs...
S: Ko?
B:Angliski.... Pēc tam nolēja ar ūdeni.
S: kur tu biji?
B:Nu solārijā!
[...]
B: Jā, man laiku nerādīja. Kaut kādu aroma terapij!
S: Nē, nu nopietni – kur tu biji?!

Visu dienu smējāmies, par šāda tipa pārpratumiem, kas, atklāti sakot, mina mums uz katra soļa.
Pašā vakarā izlēmām, ka jābrauc uz centru. Uz Franču vietiņu un tad uz pulkvedi. Bet ne kādā gadījumā ne uz ČBK! Nekādā. Loģiski, visu atlikušo vakaru pēc frančiem aizvadījām ČBK! :] Un kā es dejoju. Uf. Dzēru savu mīļāko dzērienu (kopš pagaišās nedēļas, tas ir kampārī!) un iegriezu deju placi, jo redz kā. Satiku divus jaunu čalīšus. Un Satiku divus vecus čalīšus. Viens aktierītis, ko kafiju gājām dzert un otrs... Uh, pat pašai dīvaini paliek, mans mazais dejotājs. Nu cik nu mazais... Vārda dēļ vien šāds termins. Un mēs dejojām un dejojām un dejojām un dejojām... Un tad es pamanīju – Sinča ir prom! Bija uzsākusi ceļu uz mājām. Viņai ir grūti. Nesaprotu. Nezinu kā runāt. Gluži kā tā nesenā patiesība: „Visjautrākajiem cilvēkiem piemīt visskumjākās dvēseles!” Vai kaut kā tā.

Atvadījos no dejotāja. Uzskrēju virsū jaunajiem draugiem. Ārā gandrīz netiku un tad aizskrēju pa Sinčas pēdām! Pirmo reizi tikai pamanu – viņai patiešām ir problēma. Parasti es vadījos pēc sevis – sāp, bet pāriet! Bet viņai viss savādāk. Jūtos bezspēcīga šai sakarā.

Ja es kādu nogalinātu un man butu jāpaslēpj līķis, ieraktu to cita kapā. Kurš gan iedomātos to meklēt tur. Nē, nu nopietni! Kapsēta ir pēdējā vieta, kur meklētu. ne?