Sapratu, ka man ļoti pietrūks Kaspara. Ļoti! Kiki ne tik daudz, viņu es satikšu tik un tā. Mēs paliksim druškas. Bet ar Kasparu mūs nekas vairs nesaistīs. Vien senā vīna dzeršana, hokejs un abpusējās asprātības. Tiešām ilgošos pēc viņa. Un katru reizi, kad ļauju domām doties šai virzienā, esmu asarās vai tuvu tam.

Izvācot savu istabiņu tukšu, vēl pēdējo reizi iegūlos gultā un skatījos griestos. Kas tik tur netika agrāk saskatīts un par ko domāts. Pagātnes atmiņas neatlaidīgi nomāca emocijas. Ejot prom, nespēju pārkāpt pāri slieksnim bez asarām. Un Kaspars tur kaut kur aiz muguras, tik pat mīksts kā es, bet noliedz savās asprātības. Viņš gluži kā brālis.