Ramona apsēdās uz vannas malas, plaukstā izspieda pretsāpju tabletes. Visas, kas pieejamas nelietotā paciņā. Piespieda plaukstu pie mutes. Pastiepās pēc pudeles un iezīdās kā izslāpušais ūdens krūzē. Neatrāvās pat tad, kad nelabums iegriezās rīklē. Spītēja savam ķermeni tik ilgi iekams pudele tukša noslīdēja uz grīdas. Sēdēja nekustīga ar roku pie mutes un uzvarētu cīņu rīklē. Pacēla telefonu, lai ieslēgtu mūziku. Tam jau vairs īsti nebija nozīmes, tāpat nespēja atšķirt skaņdarbus, tas vienkārši mierināja dvēseli vai varbūt satrauca vairāk. Lika nedzirdami kaukt līdzi spalgajām notīm pēc dzīves, kas tiek atņemta. Tā trakoja mirstošajā ķermenī. Nevēlējās aiziet. Ne šādi, kad ķermenis un sociālais spiediens to nodevis dēmoniem.