Ak, kungs, mana galva!Tā sāp! Pārāk bieži to nododu ar lētiem dzērieniem.
Ne viens jau neteica, ka būs viegli un ātri. Tas nav kā noraut plāksteri! Ieradums ilgoties, ieskatīties telefonā un pazust, kad citkārt jautrībai sitama augsta nots. Īsti neizprotu, kas ar mani notiek, bet pasaule kā lēni slīdoša lenta, rakstaina, spilgta, bet bez jēgas manī. Laikam tā varētu būt pavasara nomāktība. Un tomēr izvēlos būt jauka pret citiem, ievilkšu smaidu savā sejiņā un salūzīšu vien brīžos, kad mani vairs ne viens nenāks meklēt.