Es gribētu rakstīt, bet mani pirksti pamirst pie burtiem. Es varētu zīmēt, bet meklēt papīru, zīmuli... Doma nogurdina. Paņemt ģitāru. Atvērt photoshopu, moviemakeru? Slimība ir padarījusi tukšu. Un tā, pat nav gripa.

Šodien ar Daci aizgājām uz Līvu laukumu un nolikām svecīti M. Freimanim. Prāts līdz šim to nebija aptvēris, nāvi.

Es vienkārši skatos, kamēr pārējā pasaule novēršas. Tā taču ir tik skaista. Gaisma. Tas ir siltums. Es jūtu kā tas izplatās pār ādu un ielīst acīs. Mana dvēsele trīs. Izzūd raizes, kas apvilktas ap naudas monētām, izzūd problēmas, kas atnākušas ar svešiniekiem. Pirmīt tās neredzēju. Kā ēnas, bezveidīgas paslēpās zem kurpju zolēm, mēteļu piedurknēs, zem krēsliem, tagad tās cīnoties ar gaismu redzu. Varbūt pat saklausu. Bet varbūt tas ir tikai dzelzs. Sliedes. Elektrība tramvaja korpusā.