Vakar satiku vasaras zēnu, nu to par kuru tik nenormāli priecājos and so on and on and on... Bija dīvaini. Ne tā kā agrāk, kad vēlējos no viņa noplēst pēdējo apģērba kārtu, bet savu ķermeni ietērpt viņa smaržā. Kaut kas tai visā nedarbojas, ne līdz galam. Jo smaržo skaisti un mīlu, kad aromāts pieķeras maniem matiem, rokām, kaklam. Bet apģērba kārta... Jūtos drošāk, kad tā paliek uz viņa ķermeņa.
Varbūt atkal sestdien satiksimies. Nezinu vai tā ir labākā ideja. Dacīte teica, ka pašlaik esmu cīņas centrā: prāts vs. Ķermenis. Kā psihologam viņai tas ir īpaši interesanti.