Nepilnas trīs stundas aizvadīju dušas telpā, iepretim spoguļa virsmai, lai vakara gaitā uzvilktu kleitu un melnas deju kurpes. Nekautrēšos atzīt – izskatījos apburoši. Reti kad es tā izsakos par sevi, bet šoreiz lūpu kaktiņi ceļas smaidīt. Un tā, tik skaista un apburoša, devos uz RTU Ziemassvētku svinībām. Nebija mirklis garāks par pus dziesmu, kad tiktu apsēsties vai atvilkt elpu. Es griezos un smējos, atliecos un smējos, pacēlos virs citu galvām un smējos. Vien satiekot savu pavasara aizraušanos, viegli sajutu adatas saduramies ādā. Nepārprotiet, tās nebija sāpes vai pašas aizvainojums, drīzāk tas mulsais neērtums līdz Jūs beidzot nododiet sveicienus otra būtnei. Bet aizdoma mostas manī – ar vien nav piedevis, pārdzīvojis un aizmirsis viņš. Šai brīdī es vēlējos izskatīties sliktāk, nelikt viņam atkal ciest. Bet viņš kā kukainītis, pret liesmu vien.

Drīz pēc mūsu dejas, sadrūma, pazaudēja smaida rotu. Bet es – turpināju griezties cita rokās, ar nemierīgu sirds apziņu krūtīs.