Mēness, bālā vaiga īpašnieks, te retu reizi, starp ēnām ļāva apjaust kustību, pašos acu kaktiņos pamanīt spožu dzirksti, kas it kā kvēlo citas pasaules slāņos, bet kad skaties tieši virsū, ne kā... ne viena. Nakts. Tumsa, kas biezāka starp kokiem, starp krūmājiem, garo zāli ezera krastos.

Rīkli kaltēja agrāk nemanītas alkas. Par vienu vismaz nebija maldījusies – cigarešu dūmi, kurus lēnām aprij vēja suns. Kā viņa vēlējās tam pievienoties, ierīt mutē balto kvēpu un kaut mirkli nomākt nejaušo grēka badu.