Es vēlos slidināt mēli pār Tavu kailo vēderu. Starp zobiem baudīt tavus cietos gūžas kaulus. Nodzerties Tavas iekāres... Vai piedod, dievišķā, šādi vēstules ne viens neuzsāk rakstīt. Bet no otras puses, šī nav parasta vēstule. Drīzāk atzīšanās.

Sveika... (vēlos šo vārdu čukstēt tavās ausīs, kamēr tu pati kliegsi manu vārdu. Nešaubies.
Tu kliegsi, tu locīsies liesmās zem manām platajām krūtīm un lūgsies, lai nekad nestājos)

Kā Tev iet? (Nē, es ceru, es vēlos, ka tev neiet. Tu pretēji - guli manā gultā, izstiepusies kaila kaķe pār pelēkajiem pēļiem. Un es atnākšu un neslāpēšu savu cieto prieku.)

Man iet labi. (Lai gan cik labi man var iet, ja redzu Tevi vijamies savu acu priekšā ne reizi neglāstītu. Vai zināji, cik ļoti Tev piestāv īsi svārki, kas griežoties vējam, ceļas uz augšu? Vai zini kā baltās maiciņas vasaras svelmē caurspīdīgas glaužas klāt Tavai ādai un dara mani traku?)

Uz drīzu satikšanos – Semjuels Vaithauss! (Nākošreiz Tevi satiekot, izģērbšu. Nepretojies tam. Veldzē slāpušo augumu savās svelmainajās raganas rokās!)

Jau atkal ne viens nedzirdēja mēmo kliedzienu pēc noslīkšanas zemē. Ne viens nejuta cik sāpīgi bija noskatīties šai svešajā cilvēkā, kas dur sēra kociņu vārajās vietās un neredz, kā tas uzliesmo. Ne viņu dedzina. Svelme raujas dziļāk miesā, aiz ādas un drīz, pelēkos pelnu mākoņos, Vendiju aizdzīs vējš no pirkstu apakšas.

Viņa kliedz neskaidrus vārdus puiša sejā. Stiepās uz augšu, lai viņš jūt cik karst tvaiks ceļas no apaļās mutes, no rīkles, kurai līdzās pelnos pārvēršas sirds.

Pagrieza galvu sānis, vairs nevēlēdamās caur tumsu un drēgno miglu lūkoties tajā, ko tik ļoti mīlēja. Šī nakts nespēja darīt brīnumus, dēmons aiz uzbudinātajām acīm, katru brīdi palika kroplāks.