Kad biju maza, nekad nespēju saprast vai esmu vēl bērns vai jau tik pieaugusi, lai atbrīvotu savu sēdvietu autobusā sirmgalvim. Es ne vienam nelūdzu to izskaidrot. Nodūru galvu un izlikos ļoti aizņemta – ar saviem lipīgajiem pirkstiem, iegravētajiem burtiem priekšējā krēsla plastmasā, vai nostaigātajiem apavu purngaliem.
Tagad esmu pieaugusi un savu vietu atbrīvoju ikvienam, kuram ir grūtāk par mani. Bet cik esmu priecīga, kad šis kāds laipni atsaka un atbrīvo mani no nerakstītā pienākuma.