-Un ko tu vēlies, lai cilvēki redz Tevī?

Cik cilvēku tik atbilžu!
Svešiniekiem tramvajā, es vēlos palikt to nepiepildītais sapnis bez vārda, bez skolas, bez darba. Tāds kails dzīves luteklis, kas savos gados pārlieku daudz ieguvis, pat ja nepieder nekas. Es vēlos, lai viņiem skauž. Tur krūtīs aiz visa labā, jūt lodājam ļaunumu, kas izlaiž nagus un saplosa nožēlojamās dzīves, kurās iegremdējusi rutīna.
Vientuļniekam - palikt dvēseles biedrs. Aplamās runās ierausties galvā un mudināt domas pretim aizmirstiem sapņiem. Nedaudz paskubināt, uzrunāt iemigušo sātanu un kaut reizi atļaut padomāt par sevi, par šo pašu brīdi, kuru varam paturēt cauri gadiem, lai izkvēpinātu vien vecuma blāvumā, vai aizmirst tikko pazaudējot siltumu līdzās.
Bijušajam vēlos palikt pagātne. Varbūt jauka, varbūt riebīga kā pati čūska, kas audzēta azotē. Bet pagātne. Tā vietā, ielaužos to dzīvē un saminu uz vecajām brūcēm. Un viņi nezina, ka man sāp to ciešanas, man sāp tas ļaunums, kas dzimst zem tvaicētās ādas. Neaptver cik pāri darošs spēj būt sirds balsīgais kliedziens.
Draugiem esmu draugs. Tas pie kura vērsties un nepazaudēt palīdzīgo roku. Tā vienkārši, ar smaidu lūpās vai asarām sūrstošajās acīs. Galvenais – rokas stiepiena attālumā, te pat aiz zvana telefonā.
Bet Tev... Es vēlos, lai tu redzi sievieti. Jaunu, skaistu, mērķtiecīgu, īstu. Vēlos, lai tu redzi cik jauki man piestāv tava jaka, kurā atstāji asmeni. Nez, tu domāji, ka mani tas pasargās? Vēlos, lai tu saskati bailes, katrā vārdā, tevi pazaudēt. Jo man liekas varbūt spētu Tevi iemīlēt.
Bet sev? Kas esmu sev?