mana galva ir kā saspiesta rozīnīte. nejau melna un kraupaina, bet tukša un nelietojama.

Tas, kā viņš turpināja spiest meitenes augumu ar vien stingrāk akmens grīdā, kā vārdi slīdēja pār apsārtušajām lūpām, kā acis pārvilka veidolu asos sirpjos, tas dzina asinis cauri dzīslām te bravūrā sprāgstot asos vārdos, te bailēs ieraujamies mēmā klusumā, pat dziļāk grīdā, tālāk no tām acīm, kas ādu sarāva pār mīkstajiem locekļiem. Un tā nodevīgā sirds, vai tiešām viņš vēl nebija spējis saklausīt tās lūdzošo dziesmu? Kā tā vārdus locīja starp sitieniem un uzmanīgam klausītājam atklāja savus netiklos nodomus. Nu cik gan grēcīga ir šīs sievietes daba, kas tik pat kā no jauna dega zem Bena stingā auguma vien saklausot spēku, jūtot to ar visu savu augumu un klusu trīsot. Stingums pārakmeņoja melnās acis, kas stiklainās bailēs vērās vīrietī, kas tik kāri baudīja savu pielūdzamo situāciju un izcīnīja liekus gadus savā sejā. Viņš nebija vairs skolnieks, bet tas, kurš pieaudzis, noķēris briedumu, kurš jau pārdzīvojis simtiem mīlas nakšu un atsacījis mainīt.