Oranžās laternas gaismā, atradās trīs nepilsoņu stāvi. To rokām līdzīgie veidojumi, mirka vēl tikko saplosītā bērna asinīs. Attālums starp mani un viņiem, bija mērāms pāris desmit soļos. Mani glāba nakts paslēptais baznīcas stūris, apgāztā porša spalgie sirēnas trokšņi, dedzināto līķu smārds. Es nespēju pat pakustēties, gluži kā paralizējošu trīsu varā, es slēpos baznīcas ēnā, ar abām rokām aizspiezdama muti un degunu. Apkārt valdīja šausmas. Visā ielas garumā, bija aizdegti vairāki ugunskuri, tur sadega viss – sākot no saplosītajiem pilsoņiem, beidzot ar mantām, par kurām reiz dzīvi biju gatava dot pretim.
Galvenā doma – izdzīvot. Man bija skaidrs mērķis, nokļūt līdz Pagrabiņam. Tas atradās vien trīssimts metrus uz priekšu, garām nepilsoņiem. Šī vieta man likās esam droša – zem zemes, smagas dzelzs durvis, nav logu – vieta, kur agrāk aizvadīju laiku ar draugiem. Es pazinu šo nelielo tējnīcu kā piecus savus labās rokas pirkstus, ar aizvērtām acīm, es zināju, kur pakāpiens, kur stūris, lete un milzīgo spilvenu krāvumi. Es gaidīju savu iespēju, gaidīju, kad oranžās gaismas ieskautie nepilsoņi dosies prom.
Šīs murgam līdzīgās dienas rīts, aizsākās pavisam vienkārši. Es pamodos no modinātāja skaņas. Dzīvoklī biju pilnīgi viena – Klāvs ar Betāniju bija aizbraukuši uz laukiem jau iepriekšējā vakarā. Ja zinātu, kā lietas iegrozīsies, būtu rīkojusies tieši tāpat, uzspļautu kursa darba, uzspļautu profesoram un ņemtu kājas pār pleciem, tālāk no Metropoles, tālāk no šī dzīvā slazda, kur akli iekrituši vairāki miljoni pilsoņu. Bet vai es kāda gaišreģe? Savācu savu ceļa somu un devos uz universitāti tikties ar profesoru. Tam nevajadzēja būt nekam svarīgam, vien kārtējais tēžu labojums.
„Emīlija!” nedaudz satraukts, profesors uzrunāja mani tiklīdz es spēru kāju pār kabineta slieksni, „Es jau baidījos, ka nespēšu Jūs sagaidīt.”
„Labrīt, profesor!” noliku milzīgo ceļa somu pie baltajām koka durvīm. „Atvainojos, ka kavēju, bet šodien metro dīvainā kārtā, kavēja divdesmit minūtes.”
„Vai tiešām? Ak, vai, ak, vai...” sirmais vīrs bažīgi noteica, ieskatīdamies savā rokas pulkstenī un turpināja krāmēties pa savu nekārtīgo galdu. Dīvaini, profesors allaž bija izcēlies ar savu pedantismu.
„Tātad, Jūs mani gribējāt satikt sakarā ar kursa darbu?”
„Tieši tā! Vēlējos jums to atdot. Tas ir ļoti labs. Garās runās neizplūdīšu, esmu uzrakstījis recenziju, bet Jūsu izvirzītā hipotēze par nepilsoņu evolūciju.... Bravo! ” Krunkainajās pasniedzēja rokās trīcēja mans oranžajā mapē iesietais darbs.
„Es nemaz nedomāju, ka tas tik ātri būs gatavs...”
„Jā, nu redziet, es uz nenoteiktu laiku dodos prom un vēlējos paveikt visu līdz galam.... Šodien dodieties uz mājām? Tad nu es Jūs vairs neaizkavēšu, patiesībā, būtu jauki ja jūs pēc iespējas ātrāk pamestu Metropoli.” Teju vai mudinot mani pamest šo telpu, vecais vīrs virzīja mani uz izejas pusi. Vai es viņam traucēju?
„Paldies! Ja es būtu zinājusi, ka Jūs būsiet jau izskatījis darbu, es...”
„Nekas, nekas! Ejiet vien! Jūs esat ļoti daudzsološa studente ar gaišu prātu. Dzīvē Jūs tālu tiksiet.” Vecais vīrs pieliecās, lai paņemtu manu milzīgo ceļa somu, kad aprāvās ieraudzīdams tās apmērus tuvumā. „Njā. Veiksmīgi Emīlija, es ceru, ka kādreiz Jūs vēl satikšu.” Durvis aizcirtās man aiz muguras. Es atrados gaitenī ar oranžo mapīti rokās un ceļa somu pie kājām.
„Jā, uz redzēšanos pasniedzēj!” čukstus izteikti vārdi, kas nozuda tumšajā gaitenī. Profesors allaž bija nedaudz ķerts, bet šodien... tas bija nedaudz par daudz[?].
Es noliecos pār ceļa somu, atdarīju augšējo slēdzi un virs netīrās veļas krāvumiem, uzliku oranžo mapīti. Mans mērķis ne tuvu nesaistītājs ar recenzijas tūlītēju lasīšanu, daudz labprātāk, es biju nolēmusi klausīt pasniedzēju un doties prom no Metropoles. Teju vai pusotru mēnesi es nebiju bijusi mājās, varēju tikai minēt, kā mamma un suns pēc manis ilgojās.
„Vai varu Jums palīdzēt?” kāda labskanīga vīrieša balss tukšajā gaitenī.
„Jūs mani nobiedējāt!” nemelojot uzrāvos kājās un pamanīju trīs vienādos uzvalkos tērptus vīriešus, kuru acis slēpās aiz melnajām briļļu lēcām. Jā, it kā šeit jau tā nebūtu gana tumšs.
„Piedodiet, tāds nebija mans mērķis.” Tā pati balss nāca no smaidošā jaunekļa, kas abiem pārējiem bija izvirzījies priekšā. „Tā tad?”
„Tā tad, ko?” nedroši pievilku somu tuvāk sev, bija dzirdēts, ka universitāti ir apsēdusi zagļu banda. Vairāki studenti bija nelabprāt šķīrušies no saviem datoriem, telefoniem, apģērba un pat higiēnas priekšmetiem.
„Vai varu jums palīdzēt?” žilbinoši balts smaids. Zināmu iemeslu dēļ, es atminējos, ka aizmirsu somā iekrāmēt savu zobu diegu.
„Kā?”
„Ar somu. Tā liekas smaga.”
„Jā, Jūs droši variet to aiznest līdz stacijai!” ironija, sarkasms, joks, kas ne tuvu nebija jāuztver nopietni, bet jauneklis, kura vecumu noteikti es nebūtu spējīga, paķēra manu somu, uzmeta to plecā un pat nesasvēries uz priekšu devās uz priekšu, atstādams mani ar saviem biedriem aiz muguras. „Es atvainojos, bet ko Jūs dariet?”
„Palīdzu!” viņš turpināja iet, par spīti satraukumam manā balsī.
„Bet...” es pametu īsu skatu uz abiem atlikušajiem vīriem melnajā, manuprāt, tie nebija pat pakustējušies, kopš mirkļa, kad ieradās šeit. „Stop!” Es aizskrēju pakaļ jauneklim ar netīrās veļas somu plecā.
„Vai apstājoties, Jūs nenokavēsiet vilcienu?” es pat varētu apzvērēt, ka viņa balss bija uzjautrinājuma pārsātināta.
„Ko?” mēs bijām nokļuvuši kāpnēs. Neizskatījās, ka viņš grasīt klausīt kaut vienam manam iebildumam. „Atdodiet manu somu!!”
„Es nevaru, es apsolīju to nogādāt līdz stacijai.”
„Bet tas ir piecpadsmit minūšu attālumā. Jums nav citu, labāku lietu kārtojams?” viņa viens solis ar visu somu, prasīja trīs manējos ar vieglo mugursomu manos plecos.
„Ja šādi turpināsim, tas būs pusstundas gājiens. Un nē, man ne kā labāka nav kārtojama.” Melnais pakausis droši slīdēja uz priekšu.
„Bet?”
„Vai Jūs nevarat izbaudīt šo situāciju, kad pārmaiņas pēc Jūsu netīrās veļas somu nes kāds cits?” Kaut kur, starp otrā un pirmā stāva pakāpieniem, viņš sastinga un strauji pagriezies pret mani. Cik tur trūka, lai es neuzskrietu viņam virsū. Vaigos iemetās sārtums.
„Bet... es... Kā Jūs ziniet, ka tur ir netīrā veļa?”
„Nez ko citu, students nedēļas nogalē, pirms vasaras brīvlaika var pārvedāt milzīgā ceļa somā, ja ne savu netīro veļu?”
Būtu man tikai viena minūte laika un es būtu pateikusi pretim kaut ko ģeniālu, kaut ko tādu, kas viņam liktu apklust un atdot manu somu. Bet man nebija šīs minūtes. Viņš atkal uzsāka iet un man neatlika nekas cits, kā visu ceļu vien mēmi klusēt un raudzīties viņa saules izgaismotajā pakausī. Ar vien es neuzticējos, ar vien baiļojos, ka viņš varētu piepeši mesties prom ar visu manu somu, ar vien es nespēju beigt prātot, kas viņš tāds bija un ko darīja pie profesora durvīm? Trīs vienādos uzvalkos tērpti vīri. Trīs vīri melnos uzvalkos karstas vasaras dienas laikā. Trīs vīri melnā un pasniedzēja došanās prom.
Ierodoties stacijā, manu uzmanību saistīja milzīgā burzma. Apkārt staigāja visdažādākie cilvēki, kas neapmierināti murmināja par vilcienu kavēšanos, bērnu klaigas, papīra čaukstoņa un simtiem citu trokšņu, kas spiedās manās ausīs.
„Vai es varu cerēt uz Jūsu paldies, vai varu vienkārši doties prom?” Jauneklis bija apstājies pie izejas uz trešo peronu, laimīga sakritība, jo tā bija izeja, kas paredzēta man. Somu viņš nolika uz pelēko akmens grīdu, lenci pasniegdams manā virzienā. Vēl ar vien būdama dusmīga, es to izrāvu no viņa ķetnām un pievilku sev tuvāk.
„Paldies!” nedaudz izkropļoti atbildēju.
„Ceru, ka Jūsu ceļš būs veiksmīgs!” tīri pieklājīgi, politiski, bez emocijām viņš izteica standarta frāzi, pēc kuras pazuda pūlī pie piektā perona izejas.
Es pametu skatienu stacijas pulksteņa virzienā. 13.23. Līdz vilciena atiešanai bija atlikušas septiņas minūtes. Lieki nevilcinādamās, pārmetu somas lenci pār plecu, devos perona virzienā, kad stacijas ēku pārņēma spēcīgs pazemes grūdiens. Atskanēja kliedzieni, sagāzās preses stendi, vairāki cilvēki, to skaitā arī es, zaudēja līdzsvaru un attapās uz akmens grīdu. Milzīgie televizori, kas atradās uz savstarpēji pretējām stacijas sienām, izdzisa, muzikālās skaņas, kas allaž pārkliedza cilvēku balsis, bija izgaisušas, visi vilcienu saraksti izdzisa.
Vienu mirkli, es atrados uz akmens grīdu un uztraucos par plīstošajām lietām manā somā, bet jau nākošajā, šausmu pārņemta, skrēju tuvējās izejas virzienā. Vairāki desmiti stacijas nepilsoņi, bija noplēsuši savas kakla saites un metās virsū cilvēkiem. Savās milzu rokās, tie uz pusēm rāva bērnus, ar vienu dūres triecienu, sadragāja pieauguša vīrieša galvas kausu, ar kāju samina man līdzās guļošo sievieti. Apkārt valdīja histērija, katrs centās tikt prom, spiedās šauro durvju virzienā, metās necaurplēšamā stiklā, lai tik nenokļūtu nepilsoņu ķetnās. Simtiem gadu, cik vien cilvēce sevi pazina, šie divi ar pus metrus garie radījumi, bija pakļauti cilvēkiem. Tie, būdami vislīdzīgākie no dzīvniekiem cilvēkam, nebija apveltīti ar asām prāta spējām. Tie viegli pakļāvās dresūrai, elektroniskiem viļņiem, ko uztvēra to kaklasaites un vispār bija miermīlīgi radījumi. Cilvēku labā, spēka dūre. Attīstības atslēga, melnā darba vergi.