Viņa stingri vēroja slīdeni un to kā saceltais putekļu mākonis lēnām pārklāj Reinharda augumu pelēkā segā. Tik skaidri kā divi ķermeņi, kas nomesti putekļiem par prieku – melni. Tur tie bija, pelēkie nekas savā uzvarošajā dejā pār zēna pleciem, matiem, seju. Un vārdi, kas idilliski papildināja mirkli. Viņa bija izzagtā Vendija un viņš Pīters, kas zog. Nekas cits. Nekāda Maikla vai Džordža. Ne kādu aizmirsto zēnu. Vien viņi divi, kas traucas uz priekšu pretim otrajai zvaigznei un tad pa labi. Varbūt vienīgi uzpirkstenis. Tur vēlāk, kur ausīs saule. Kur viņas sirds atkal sitīs un tad, varbūt...

Klusums. Ar saviem vārdiem viņa nevēlējās izbojāt šo mirkli, kas uz nenoteiktu laiku bija paslēpis pārējo. Vien turpināja savās acis slīcināt Reinhardu, kas tik nodevīgi cirtās tuvāk aizmigušajai sirdij