[...]

Galeonu monētas bez skaņas atrada Sema brūno zābaku purngalus. Viņš tur stāvēja un turpināja smaidīt it kā Viktorijai, tomēr pazuda Naomi skaistās sejas kroplībās. Sievietes, kuras viņš iepazina Londonā darīja visu, lai izskatītos pašpārliecinātas it kā tās spētu pavēlēt savai dzīvei un visai pasaulei. Bet tās bija bailes, kas acīs mirdzēja. Kādai bailes tikt pieķertai, kādai – no cilvēkiem, kas zina. Bet visām viens – bailes. Naomi nebija savādāka, varbūt viņas bailes bija tērptas dievišķā skaistumā un dievišķos darbos, bet viņa vienmēr paliks tāda pati – tā, kas metīs akmens šķembas, jo baidīsies kādreiz tās atrast savā miesā.

[...]