Sems par Lullu:Es esmu kādam teicis, ka neciešu bagātniekus? Esmu teicis, ka nicinu ikvienu, kas var atļauties manu māti vai mani? Viņš to spēj, bet nemaksā. Nekad nav atstājis uz nakts skapīša metāliskās draudzenes, kas sniedz īslaicīgo brīvības dvesmu. Nekad. Varbūt tieši tāpēc es atļāvu viņam palikt līdzās, varbūt tāpēc es atkal un atkal pamodos viņa gultā ar riebīgu spermas pēcgaršu rīklē. Ar viņu viss ir iespējams. Viņš neuzdod jautājums un es nemeklēju atbildes.

Es tikko biju aizvēris durvis Viktorijai. Man nebija ne viena paša un, līdz pat stundai, kad satiku viņu, es domāju, ka neviens pats man ir vajadzīgs. Neviens, kas nemaksātu, neviens, kuram es ļautu baudīt sevi par kailu velti. Aiz Viktorijas palika dilonis. Es izdilu un tad... Tas bija kaut kas pilnīgi cits. Tas mani aizrāva, vēl tagad rauj, vēl tagad es spiežu gāzes pedāli un ļauju viņa piesmakušajai elpai spēlēties matos. Kādu dienu es aiziešu, bet viņš paliks. Es došos uz zemi no kuras viņš nācis, es izdrāzīšu viņa māti un likšu par sevi samaksāt. Tas būs karš bohēmā, novecošana Nekur-Nekad-zemē.

Es ļaušu mums sadegt saules serdē. Es zinu, tu būsi apmierināts tad manās asinīs dzesējot rokas.