Es vakar atkal rakstīju. Tiks sens liekas tas laiks, kad pēdējo reiz zagu svešas dzīves un ietērpu tās vārdos. Es domāju vairs nemācēšu, vairs nebūs tas kā reiz bijis. Bet man pareizi teica – tas ir kā braukt ar riteni – nekad neaizmirst kā nesasisties.

"-Viena ieelpa! Viena izelpa! Tam ir jābūt viegli! Vienkārši iet. Vienkārši atrast viņu un iznīcināt sāpes. Trīcošas rokas atrāvās no klozetpoda malām. Bija aizritējušas piecas dienas, kopš pēdējo reizi viņa mēle slīdēja pār Viktorijas lūpām. Tas bija rekords, izplēstas dienas tuvāk kārtējai sakāvei. Viņš bija sausā. Kā šķietama ēna slīdēja gar sienām cenšoties nepazaudēt sevi gaismas ņirdzīgajos smieklos. Bija tikai viena lieta, kas sildīja, kas ļāva nāvei būt tuvāk – Viktorija cieta. Tik pat daudz vai varbūt pat vairāk. Arī viņas augumu šaustīja svešām acīm neredzami suņi, No krūtīm cenšoties izplest sirdi. Bet tāda jau bija noruna – gan veselībā, gan slimībā, gan priekā, gan nelaimē, līdz nāve jūs šķirs. [...]"