Pēdējās dienās ar vien biežāk atminos senus pagātnes notikumus. Lai gan pat ne īsti notikumus - smaržu, garšu, smieklus - sīkas nianses bērnībā. Tās pašas mazās saulainās meitenes dienas, kas uzskatīja, ka pasaulē nav lielāka ļaunuma par lietainām dienām un saaukstēšanos vasarā. Un katru reizi, pieķerot sevi pie kāda no pagātnes mirkļie, es saprotu, ka tā vairs neesmu es, kā tā vairs nevarētu būt es. Tā ir kāda cita. Mana vecā dzīve, pirmais dvēseles cikls. Nedaudz skumji, jo kādu dienu ne tik tālā nākotnē, es varu noliegt arī tagadējo sevi.