Pirmā sastapšanās ar zāli izrādījās daudz savādāka, kā to biju iztēlojusies. Neredzēju mazus rūķīšus, slotu nejaucu ar cilvēkiem vai jeb kas cits, ko biju dzirdējusi, nenotika. Vienkāršs atslābums un maņu zaudēšana. Tik tāla zaudēšana, ka tēja temperatūru sajutu tikai tad, kad kakls neprātīgi sāka degt. Bet attiecīgajā mirklī bija labi. Biju balonā, kas vates pildīts. Bet vai es to gribētu atkārtot? Nezinu, realitātes zudums man lika justies visnotaļ nepatīkami – piepeši nekas vairs nebija atkarīgs no manis.