Sperot kāju pār mājas slieksnim, es mirkli apklusu, mirkli atļāvu mutei palikt pusvirus. Ne ko nesakot, es ļāvos sniegpārslai nolaisties pār manu karsto vaigu un izkust, ļāvu citai ielaisties matos un pazust, ļāvu putniem laisties pāri debesīs un kroplām balsīm salūzt meža virzienā. Es ļāvos kādam citam, kamēr ķermeni moka temperatūra un netverams klepus. Es gribu būt vesela, gribu palikt ārā un neļaut kādam saukt atpakaļ. Negribu zāles, gribu vīnu, gribu aukstus kokteiļus un visu pārējo, kas nevairo veselību. Gribu zaudēt pamatu un lidot, jo spārni solās aiznest pie tevis.