Gājējs tumsā.
No ceļa noiet tumsā, kad izdegusi Tava pavadošā zvaigzne, ir viegli. Tu kā naktstauriņš steigsies pretim mazajā gaismiņām gar ceļa malu, kas liksies tik tuvas, bet nekad neaizkaramas. Tik mākslīgi spožas, ka tumsa ap tevi kļūs vēl biezāka. Bet tu tik un tā nepadosies, jo tās būs vienīgās, kas palikušas, kad Tavs īstais ceļš būs pagaisis no pēdu apakšas un atpakaļ ceļš jau sen kā miris. Bet kas notiks tad, kad pēdēja spuldzīte laternā izdzisīs?
Vēl tagad, redzot viņu savos sapņos man pakrūtē iekrita kāds mazs zvārgulītis no Ziemsvētku brīnuma cepures, kas spēja likt pasaulei sagriezties, lika smaidīt, kad tu to vismazāk vēlies, vai gluži pretēji, bēgt, kad patiesībā vēlies mīlēt. Mēs bijām tik līdzīgi, lai gan visi citi vēlējās redzēt pretējo. Protams, kā viņš pats teica – „Tiem skauž mana veiksme!” Bet vai tad toreiz viņam bija veicies liekot meitenei, kas slēpās aiz lielajiem briļļu rāmjiem sev uzticēties, iemīlēties, kļūt atkarīgai no viņa izelpas. Es nezinu. Bet tie divi gadi, kurus aizvadījām vientuļajā internātā toreiz likās vispareizākie. Un tagad, tas viss bija zudis. Es to visu nodevu. Atlaidu vaļā viņa roku, kad patiesībā vajadzēja turēt to cieši savā, uzticēties, skriet līdz zem kājām zūd pamats un mēs abi vienotos mūžīgā mīlā.
„Un vēl ilgi par mums stāstīs leģendas...” opijs no viņa izelpas triecās manās nāsīs, liekot vēl vairāk apjukt starp realitāti un viņa radīto ilūziju, kur vecāku skatieni ne ko nenozīmē, kur ļauni vārdi pārvēršas par Eņģeļiem, kas vienā ritmā nododas mūzikas skaņām. Tur būšot siltums, kas aizstās šīs nakts aso vēju, kas šausta manu svārku malu, ko viņš vēl pats pirms nepilnas stundas bija plēsis ar saviem zobiem. Tur būšot saule, kas šīs nakts plāno sniegu padarītu par siltu okēna brīzi. Viņš vienmēr bija pratis atrast īstos vārdus, lai pamudinātu uz pašu neprātīgāko. Un ne viens neticētu, ja es teiktu, ka viņš ir tas, kas mūs ir tik tālu novedis – pie iznīcības malas. Viņš bija traks, jucis, neapturams un sasodīti iecienīts augstāko sabiedrību acīs. Varbūt tieši tāpēc mums draudēja izslēgšana, varbūt tieši tāpēc, mūs centās izšķirt turot vienu no otra tik ļoti tālu, lai vairs nemaldinātu un nenovestu vēl tālāko no ceļa.
„Bet mums jau kā parasti būs viena alga!” paplašinātās acu zīlītes vērās viņā, smaids rotāja ne tikai manu sirdi, bet opijs maldināja par spārniem, kuri nepiederēja nedz viņam, nedz man.
„Lai slavēta tā diena, kad Tava mamma izraudzījās šo skolu Tev. Es skūpstītu viņas kājas gluži kā Tavas, ja vien viņa tik ļoti mani nenīstu.” Kā jau allaž šis koķetais smaidiņš, ar kuru viņš jau pirmajā dienā mani nokaitināja un lika līdz nelabumam tam pieķerties. „Nu tad...”
Mēs savijām rokas kopā. Kājas zibēja, tik tuva bija tilta mala, bet vēl tik tāls kraujas dibens. Es sajutu savus sirdspukstus, kas šoreiz neklausīja viņam un tur kāds tālumā kliedza. Tik dzirdēta balss, ko jau sen biju zaudējusi. Tas bija atgriezies no divu gadu prombūtnes – mans saprāts kliedza ‘NĒ!’
Es pat nepakritu, lai sajustu sāpes, es vienkārši atlaidu viņa roku un apstājos vienu soli par ātru. Bet viņš... Manu vārdu izkliedzot līdz ar vēju, pazuda kraujas mūžīgajos apskāvienos nepagaidot mani, neliekot atkal noreibt no viņa izelpas un neļāva man aiztriekt saprātu tālajās zilajās. Viņš atstāja mani šeit divatā ar saprātu, kas vēl ilgi pēc tam ļāva izjust sāpes velkot gaisu, kuru viņš nav vairs izelpojis.
No ceļa noiet tumsā, kad izdegusi Tava pavadošā zvaigzne, ir viegli. Tu kā naktstauriņš steigsies pretim mazajā gaismiņām gar ceļa malu, kas liksies tik tuvas, bet nekad neaizkaramas. Tik mākslīgi spožas, ka tumsa ap tevi kļūs vēl biezāka. Bet tu tik un tā nepadosies, jo tās būs vienīgās, kas palikušas, kad Tavs īstais ceļš būs pagaisis no pēdu apakšas un atpakaļ ceļš jau sen kā miris. Bet kas notiks tad, kad pēdēja spuldzīte laternā izdzisīs?
Vēl tagad, redzot viņu savos sapņos man pakrūtē iekrita kāds mazs zvārgulītis no Ziemsvētku brīnuma cepures, kas spēja likt pasaulei sagriezties, lika smaidīt, kad tu to vismazāk vēlies, vai gluži pretēji, bēgt, kad patiesībā vēlies mīlēt. Mēs bijām tik līdzīgi, lai gan visi citi vēlējās redzēt pretējo. Protams, kā viņš pats teica – „Tiem skauž mana veiksme!” Bet vai tad toreiz viņam bija veicies liekot meitenei, kas slēpās aiz lielajiem briļļu rāmjiem sev uzticēties, iemīlēties, kļūt atkarīgai no viņa izelpas. Es nezinu. Bet tie divi gadi, kurus aizvadījām vientuļajā internātā toreiz likās vispareizākie. Un tagad, tas viss bija zudis. Es to visu nodevu. Atlaidu vaļā viņa roku, kad patiesībā vajadzēja turēt to cieši savā, uzticēties, skriet līdz zem kājām zūd pamats un mēs abi vienotos mūžīgā mīlā.
„Un vēl ilgi par mums stāstīs leģendas...” opijs no viņa izelpas triecās manās nāsīs, liekot vēl vairāk apjukt starp realitāti un viņa radīto ilūziju, kur vecāku skatieni ne ko nenozīmē, kur ļauni vārdi pārvēršas par Eņģeļiem, kas vienā ritmā nododas mūzikas skaņām. Tur būšot siltums, kas aizstās šīs nakts aso vēju, kas šausta manu svārku malu, ko viņš vēl pats pirms nepilnas stundas bija plēsis ar saviem zobiem. Tur būšot saule, kas šīs nakts plāno sniegu padarītu par siltu okēna brīzi. Viņš vienmēr bija pratis atrast īstos vārdus, lai pamudinātu uz pašu neprātīgāko. Un ne viens neticētu, ja es teiktu, ka viņš ir tas, kas mūs ir tik tālu novedis – pie iznīcības malas. Viņš bija traks, jucis, neapturams un sasodīti iecienīts augstāko sabiedrību acīs. Varbūt tieši tāpēc mums draudēja izslēgšana, varbūt tieši tāpēc, mūs centās izšķirt turot vienu no otra tik ļoti tālu, lai vairs nemaldinātu un nenovestu vēl tālāko no ceļa.
„Bet mums jau kā parasti būs viena alga!” paplašinātās acu zīlītes vērās viņā, smaids rotāja ne tikai manu sirdi, bet opijs maldināja par spārniem, kuri nepiederēja nedz viņam, nedz man.
„Lai slavēta tā diena, kad Tava mamma izraudzījās šo skolu Tev. Es skūpstītu viņas kājas gluži kā Tavas, ja vien viņa tik ļoti mani nenīstu.” Kā jau allaž šis koķetais smaidiņš, ar kuru viņš jau pirmajā dienā mani nokaitināja un lika līdz nelabumam tam pieķerties. „Nu tad...”
Mēs savijām rokas kopā. Kājas zibēja, tik tuva bija tilta mala, bet vēl tik tāls kraujas dibens. Es sajutu savus sirdspukstus, kas šoreiz neklausīja viņam un tur kāds tālumā kliedza. Tik dzirdēta balss, ko jau sen biju zaudējusi. Tas bija atgriezies no divu gadu prombūtnes – mans saprāts kliedza ‘NĒ!’
Es pat nepakritu, lai sajustu sāpes, es vienkārši atlaidu viņa roku un apstājos vienu soli par ātru. Bet viņš... Manu vārdu izkliedzot līdz ar vēju, pazuda kraujas mūžīgajos apskāvienos nepagaidot mani, neliekot atkal noreibt no viņa izelpas un neļāva man aiztriekt saprātu tālajās zilajās. Viņš atstāja mani šeit divatā ar saprātu, kas vēl ilgi pēc tam ļāva izjust sāpes velkot gaisu, kuru viņš nav vairs izelpojis.
2 raksta | ir doma