Šodien kāds man lika atcerēties cik patīkami ir nogalināt, ko paši esam radījuši. Cik patīkami ir sajust saldi sērīgas beigas tam skaistajam, kas ir dzimis tumšās naktīs aiz noslēktām durvīm. Lūk mana pirmā literālā slepkavība:
'Aiz loga spīdēja saule. Tā cirtās manās izraudātajās acīs, pat caur tumšajiem briļļu stikliem. Šie gaišie stari triecās ar vien dziļāk manā pakrūtē, sāpēja, plosīja, bet es pratu pasmaidīt pasaulei, kas mani sagaidīja ārpus viesnīcas, ārpus šī cietokšņa, ko nebiju pametusi nedēļu cerot sagaidīt kādu ziņu no viņa. ‘Muļķe!’
Miers bija tas, kas pārlaidās pār mani. Es biju darījusi visu, lai visi pārpratumi būtu dzēsti, bet tagad vienīgais vaininieks bija Gerards. Un ja pat Džarets toreiz nebūtu iejaucies, mēs būtu izšķīrušies citu iemeslu dēļ. Laiks jau kā ierasti būtu visu salicis pa savam prātam. Tagad viss bija tik labi saprotams, melns uz balta vai balts uz melna – nozīme vienmēr tā pati.
„Lūdzu ielieciet manas mantas taksometrā! Es aizskriešu pēc kafijas.”
Te pat pretējā ielas pusē bijā satriecoša kafejnīca ar labāko kafiju, ko jelkad biju dzērusi, tā pati, kur reiz biju ar mammu pārrunājusi savu tik nevainojamo dzīvi. Jā, tur jau bija tas pats galdiņš. Kāds pusmūža pāris tur sēdēja, notiesāja vienu kūkas gabalu uz abiem, vienojoties kādā aizraujošā sarunā.
Zvaniņš nošķindēja aiz manis. Karstā kafijas krūze sildīja manu roku, skatiens pa labi, pa kreisi, tālumā kāda mašīna, varēja paspēt pāriet pāri. Daži soļi, es biju ceļa vidū, kad...
„Undīne!”
es pacēlu skatienu, tur ceļa otrā pusē atradās Gerards - elpa aizsitusies, mati papūruši. Jau atkal šai svešumā, viņš vienīgais spēja izrunāt manu vārdu. Mans augums sastinga, tikai krūtīs tur kāds sitās. Viņa smaids, mans smaids. Visam pāri kaucošu bremžu skaņa.
Ielas garumā bija jūtama kafijas rūgtā smarža. Tā apņēma mani gluži kā Gerarda rokas, gluži kā viņa asaras, kas ritēja pār maniem vaigiem, gluži kā cilvēku skumjie acu skatieni, kas noraudzījās uz mums abiem. Vai tie vienmēr bijuši tik līdzjūtīgi?
„Gerard?” mana balss likās tik tālu, tik sveša. Bija tik grūti parunēt.
„Jā...”
„Atceries to reizi pie Trevī strūklakas Itālijā? Kad es metu monētu un Tu mani atradi?” mutē bija jūtama asins garša.
„Aha” caur asarām viņš centās pasmaidīt „Toreiz es teicu, lai tu uzmanīgi izvēlies ko vēlies, jo tas var piepildīties.”
„Man liekas, ka toreiz tas arī piepildījās....” lūpas kļuva tik smagas, mēle nedaudz nepaklausīga. Bija tik grūti ievilkt gaisu. Kļuva tik vēss. „Es, es... vēlējos būt laimīga un tais nedēļas mana vēlēšanās piepildījās.”
„Un Tu būsi laimīga atkal”
„Noskūpsti mani...”
Viņa lūpas bija pēdējais, ko es sajutu, tik saldas, siltuma pieskāriens, ko es paturēšu līdz ar sevi mūžībā. Gluži kā tos vārdus, ko pēc tumsas, viņš atkārtoja, it kā tie spētu manās miesās atgriezt dzīvību.
„Nē, nē... Es Tevi mīlu.”
Es viņam atdevu visu savu laiku, bet viņš no tā paņēma tikai pašu mazāko, pašu pēdējo, pašu nozīmīgāko. Vai tā visam bija jābeidzas? Nē, ne kas taču nebeidzās, dzīve turpināja iet uz priekšu un līdzi veda viņu cauri pasaulei, cauri gadiem, cauri sāpēm.
Pat pēc vairākiem gadiem atgriežoties Itālijā, viņa ceļš allaž veda pie Trevī strūklakas. Vēl kā sirmgalvis būdams, viņš nepārtrauca vēlēties vienu un to pašu, atkal un atkal. Un nemanot viņš pats bija piepildījis savu vēlēšanos – es turpināju dzīvot caur viņa mākslu.'
'Aiz loga spīdēja saule. Tā cirtās manās izraudātajās acīs, pat caur tumšajiem briļļu stikliem. Šie gaišie stari triecās ar vien dziļāk manā pakrūtē, sāpēja, plosīja, bet es pratu pasmaidīt pasaulei, kas mani sagaidīja ārpus viesnīcas, ārpus šī cietokšņa, ko nebiju pametusi nedēļu cerot sagaidīt kādu ziņu no viņa. ‘Muļķe!’
Miers bija tas, kas pārlaidās pār mani. Es biju darījusi visu, lai visi pārpratumi būtu dzēsti, bet tagad vienīgais vaininieks bija Gerards. Un ja pat Džarets toreiz nebūtu iejaucies, mēs būtu izšķīrušies citu iemeslu dēļ. Laiks jau kā ierasti būtu visu salicis pa savam prātam. Tagad viss bija tik labi saprotams, melns uz balta vai balts uz melna – nozīme vienmēr tā pati.
„Lūdzu ielieciet manas mantas taksometrā! Es aizskriešu pēc kafijas.”
Te pat pretējā ielas pusē bijā satriecoša kafejnīca ar labāko kafiju, ko jelkad biju dzērusi, tā pati, kur reiz biju ar mammu pārrunājusi savu tik nevainojamo dzīvi. Jā, tur jau bija tas pats galdiņš. Kāds pusmūža pāris tur sēdēja, notiesāja vienu kūkas gabalu uz abiem, vienojoties kādā aizraujošā sarunā.
Zvaniņš nošķindēja aiz manis. Karstā kafijas krūze sildīja manu roku, skatiens pa labi, pa kreisi, tālumā kāda mašīna, varēja paspēt pāriet pāri. Daži soļi, es biju ceļa vidū, kad...
„Undīne!”
es pacēlu skatienu, tur ceļa otrā pusē atradās Gerards - elpa aizsitusies, mati papūruši. Jau atkal šai svešumā, viņš vienīgais spēja izrunāt manu vārdu. Mans augums sastinga, tikai krūtīs tur kāds sitās. Viņa smaids, mans smaids. Visam pāri kaucošu bremžu skaņa.
Ielas garumā bija jūtama kafijas rūgtā smarža. Tā apņēma mani gluži kā Gerarda rokas, gluži kā viņa asaras, kas ritēja pār maniem vaigiem, gluži kā cilvēku skumjie acu skatieni, kas noraudzījās uz mums abiem. Vai tie vienmēr bijuši tik līdzjūtīgi?
„Gerard?” mana balss likās tik tālu, tik sveša. Bija tik grūti parunēt.
„Jā...”
„Atceries to reizi pie Trevī strūklakas Itālijā? Kad es metu monētu un Tu mani atradi?” mutē bija jūtama asins garša.
„Aha” caur asarām viņš centās pasmaidīt „Toreiz es teicu, lai tu uzmanīgi izvēlies ko vēlies, jo tas var piepildīties.”
„Man liekas, ka toreiz tas arī piepildījās....” lūpas kļuva tik smagas, mēle nedaudz nepaklausīga. Bija tik grūti ievilkt gaisu. Kļuva tik vēss. „Es, es... vēlējos būt laimīga un tais nedēļas mana vēlēšanās piepildījās.”
„Un Tu būsi laimīga atkal”
„Noskūpsti mani...”
Viņa lūpas bija pēdējais, ko es sajutu, tik saldas, siltuma pieskāriens, ko es paturēšu līdz ar sevi mūžībā. Gluži kā tos vārdus, ko pēc tumsas, viņš atkārtoja, it kā tie spētu manās miesās atgriezt dzīvību.
„Nē, nē... Es Tevi mīlu.”
Es viņam atdevu visu savu laiku, bet viņš no tā paņēma tikai pašu mazāko, pašu pēdējo, pašu nozīmīgāko. Vai tā visam bija jābeidzas? Nē, ne kas taču nebeidzās, dzīve turpināja iet uz priekšu un līdzi veda viņu cauri pasaulei, cauri gadiem, cauri sāpēm.
Pat pēc vairākiem gadiem atgriežoties Itālijā, viņa ceļš allaž veda pie Trevī strūklakas. Vēl kā sirmgalvis būdams, viņš nepārtrauca vēlēties vienu un to pašu, atkal un atkal. Un nemanot viņš pats bija piepildījis savu vēlēšanos – es turpināju dzīvot caur viņa mākslu.'
Garastāvoklis:: 
quixotic
quixotic3 raksta | ir doma